11.03.2012

Šajās dienās man vēl vairāk kā parasti jādomā par to, kā radošums izpaužas mūsu ikdienā. Vai tas nav spējā būt pašam par savas dzīves līderi, menedžeri, izpildītāju un stratēģisko futurologu? Redzēt perspektīvu, nospraust mērķi, un tad pieskatīt, lai visas darbības soli pa solim vestu noskatītajā virzienā? Pieskatot, lai tā nav akla un krampjaina turēšanās pie iepriekš izstrādātā pat vislabākā plāna vai viscēlākā mērķa.

Vai vislielākā gudrība nav spēja uztvert apkārt notiekošo, sajust briesmas un iespējas un laicīgi reaģēt gan uz vienām, gan otrām? Dzīvot ar atvērtu un dzīvelīgu prātu, kas nebeidz uzdot jautājumus, joko, saredz – un rada – paradoksus un vajadzības un iziet no tiem ar jaunām idejām un dāvanām sev un cilvēcei; kas vienlīdz paļaujas gan uz intuīciju, gan saskata loģikas sakarības vai to trūkumu? Māka dzīvot ar jutīgu sirdi, kas zina, kad jāpietur vaļā durvis aiz muguras nākošajam, un kas nepieņem uz cita nelaimes celtu pieminekli.

Mūsu gudrība un radošums ir spēja neiestigt rāmjos – birokrātijas, amatu, teoriju, nozaru, arī tradīciju rāmjos, kuros bieži vien prasmīgi nomaskējušies stereotipi, un vienlaikus spēja iederēties, sadarboties, vienoties. Atrast kopīgu valodu ar dažādiem cilvēkiem no dažādām jomām, ar dažādām pieredzēm un vajadzībām, izprotot citus domāšanas veidus, skatapunktus un pieeju lietām. Pievienojot kaut ko noderīgu saviem krājumiem. Mainoties. Daloties.

Vai to visu var iemācīties? Varbūt jāsāk ar labo lietu nosargāšanu. Daudz kas veselīgai pasaules uztverei un harmoniskai dzīvošanai mums ir dots jau avansā, taču tas tiek iesprostots, sabojāts, nobremzēts, nostumts malā augšanas un audzināšanas gaitā ģimenē, sabiedrībā, visu līmeņu izglītības un citās iestādēs, ar kurām savā dzīves ceļā sastopamies. Jāuzmanās pašiem un jātiek vaļā no šīm lamatām.

Varbūt radošuma pavasara pali palīdzēs atraut vaļā kādus nosprostojumus? Varbūt būs vairāk drosmes, spēka un prieka katru rītu sākt ar „darīsim tā, kā mēs vēl nezinām” attieksmi, lai nonāktu pie sava lielā mērķa, bet, iespējams, pa ceļu, par kura eksistenci mēs vēl vakar pat nenojautām. Vai radošums var kļūt par ikdienas paradumu, par labo rutīnu, bez kā nespējam iedomāties savu dzīvi? Paradoksāli? Ir par ko padomāt. Radoši. 

Aija Tūna